Lugas „Robotiņu piedzīvojumi” apraksts un fragments

Autors: Adrians Briedis-Makovejs

Žanrs/stils: pasaku luga

Auditorija: 2+

Lugas garums: 20 lpp.

Lomu skaits: 12 (10 vīrieši, 2 sievietes)

Sižets: katrā no robotiņu brāļiem, tāpat kā viņu mazajā māsiņā ir iebūvēta sava programma ar attiecīgajām funkcijām. Kāds māk vienīgi taisīt ēst, kāds nemitīgi blēņojas, kāds mūždien kaut ko gremo, bet kāds to vien māk, kā sapņot. Robotiņu mājā nepārtraukti valda jautrība un tiek pastrādātas visvisādas ēverģēlības. Kādu dienu viņi nespēj saprast, kur ir palikuši Mammasbots un Tētabots. Nespēdami nekur viņus atrast, robotiņi izlemj doties viņus meklēt, un jautrie piedzīvojumi pa īstam var sākties.

Darbības laiks: nenoeteikts

Darbības vietas: dažādas lokācijas un robotiņu mājās.

Luga uzrakstīta: 2007. gadā.

Kur luga pieejama: prasīt autoram (saņems e-pastā)

Autora kontakti: adriano.macovei@gmail.com

 

Fragments no lugas:

PRĀTULIŅŠ. (Turpina.) …un savukārt, lai panāktu šīs kategorijas pareizības patiesīgo kondīciju… (SAPNELĪTIS saldi nokrācas.) …nepieciešams paātrināt sistēmas pliekanos konservsīļus, kas gan… (Iesmejas.) būtībā neatpaliek no mūsu visai trāpīgajiem prātojumiem jau iepriekšējās fāzēs… (Ienāk ĒDELIŅŠ, kurš nes šķīvji ar sagrieztiem āboliem.) …tikai vajag zināt daudzās šīs atbilstošās kategorijas atplēses, lai varētu…

ĒDELIŅŠ. Ha! Tomēr atradi sev klausītāju! (Noliek šķīvi uz netālu esošā galda.)

PRĀTULIŅŠ. Kā lūdzu?

ĒDELIŅŠ. Viņš var aizmigt tikai, klausoties tavās runās.

PRĀTULIŅŠ. (Pārsteigts.) Aizmigt? (Domīgs.) Bet es viņam stāstīju satriecošās pareizības un nepareizības teorijas iespējamības…

ĒDELIŅŠ. Jā. (Bezkaislīgi.) Tas noteikti ir satriecoši interesanti. (Pazūd.)

(Ienāk NEBĒDIŅŠ.)

NEBĒDIŅŠ. Tad, redz, kur tu esi! (Pietuvojas pie SAPNELĪŠA un pabaksta to.) Tu mani tā arī neatradi! Es uzvarēju! Tagad tava kārta slēpties!

SAPNELĪTIS. (Pagriežas uz otriem sāniem un neapmierināti noburšķ.)

NEBĒDIŅŠ. Ko? (Pauze.) Nē! Man tagad uz tualeti nevajag!

PRĀTULIŅŠ. (Pārmetoši. NEBĒDIŅAM.) Neredzi, viņš pārskata savas sapņu molekulas.

NEBĒDIŅŠ. (Neizpratnē.) Molekulas? (PRĀTULIŅAM.) Tad spēlējam mēs ar tevi! (Pietuvojas pie PRĀTULIŅA, uzsit viņam pa plecu un skrien prom.) Es slēpjos, bet tu meklē! Skaiti līdz simts! (Pazūd.)

PRĀTULIŅŠ. Hmmm… (Apskatās uz saviem roku pirkstiem.) Ja vien būtu to simts… ko skaitīt… (Aizdomājas.)

(Ienāk TELEVĪZIŅŠ ar DĀRZIŅU.)

DĀRZIŅŠ. Nu, uzslēdz!

TELEVĪZIŅŠ. Nē.

DĀRZIŅŠ. Nu, lūdzu!

TELEVĪZIŅŠ. Nē.

DĀRZIŅŠ. Nu, lūdzu! Kad tu man kaut ko prasi, es tev nekad neatsaku!

TELEVĪZIŅŠ. Ja? Vakar tieši man biji vajadzīgs, bet es tevi nekur nevarēju atrast!

DĀRZIŅŠ. Tad, laikam, mēs ar Bezbēdi spēlējām paslēpes!

TELEVĪZIŅŠ. Tiešām? Tūliņ iešu un viņam uzprasīšu!

DĀRZIŅŠ. Nevajag!

TELEVĪZIŅŠ. Kāpēc ne?! (PRĀTULIŅAM.) Tu zini, kur ir NEBĒDIŅŠ?

PRĀTULIŅŠ. Kaut kur slēpjas, šķiet. (Pēkšņi attopas.) Ak! Man bija viņu jāmeklē! (Pieceļas un pazūd.) SAPNELĪTIS. (Pamostas. Izvalba acis un kaut ko noburšķ.)

TELEVĪZIŅŠ. Ko??? (Pārmetoši paskatās uz SAPNELĪTI.) Pats tāds!

DĀRZIŅŠ. Tev visi traucē!!!

(Ienāk ČAKLIŅŠ, kurš tur GAISMIŅU aiz rociņas.)

ČAKLIŅŠ. Un te? (Norāda uz dīvānu.)

GAISMIŅA. (Piesteidzas klāt un lampiņa uz viņas galvas iedegas cerību pilnā spožumā. Nometas tupus un skatās zem dīvāna. Gaisma uzreiz izdziest un paliek skumīga.) Nav!

(DĀRZIŅŠ un TELEVĪZIŅŠ tikai novēro abus. Ienāk PRĀTULIŅŠ.)

ČAKLIŅŠ. (Norāda GAISMIŅAI uz skapi.) Un tur?!

GAISMIŅA. (Atkal lampiņa uz viņas galvas iemirdzas cerību pilnās krāsās un aši piesteidzas pie skapja. Ver to vaļā, bet nekā – atkal nodziest lampiņa un paliek skumīga.) Nav…

ČAKLIŅŠ. Tā… Tas paliek jau aizdomīgi…

DĀRZIŅŠ. Kas paliek aizdomīgi?! (Apsēžas uz dīvāna, par ko SAPNELĪTIS paliek ļoti pikts. Ienāk ĒDELIŅŠ, kas nes krūku ar dzeramo.)

ČAKLIŅŠ. Mēs nevaram atrast mammu un tēti!

PRĀTULIŅŠ. Jūs meklējāt viņu guļamistabā?

ČAKLIŅŠ. Jā… Nav…

PRĀTULIŅŠ. Tad varbūt viņi brokasto!

ĒDELIŅŠ. (Vēl joprojām pārsteigts par notikumiem un stāv ar krūku savās metāla rociņās pie galda.) Nē, es šorīt viņus virtuvē neesmu manījis…

PRĀTULIŅŠ. Un dārzā?

DĀRZIŅŠ. Nē… Bez Lūcija, es nevienu šorīt tur neredzēju…

PRĀTULIŅŠ. Kas par Lūciju?

GAISMIŅA. (Iemirdzas un sasit plaukstas.) Briesmonītis!

ČAKLIŅŠ. Pag! Mēs vēl neskatījāmies vannas istabā! Varbūt viņi tur eļļojas?

GAISMIŅA. Jā! (Paliek vēl gaišāka.)

PRĀTULIŅŠ. Nē, diemžēl viņu tur nav… Tur tikai no manis slēpjas NEBĒDIŅŠ…

GAISMIŅA. Nav? Mamma un tētis nav? (Paliek tumša un skumīga. Sāk raudāt.)

ĒDELIŅŠ. Nu, neraudi… Še! Tev ābols! (Pasniedz GAISMIŅAI ābolu.)

GAISMIŅA. (Negribīgi, bet izņem ābolu, vērīgi to aplūko, tad pēkšņi kaut ko pamana un atkal lampiņa iedegas.) Briesmonītis!

DĀRZIŅŠ. Lūcijs?

ĒDELIŅŠ. Ups… (Ātri paņem iedoto ābolu un samaina uz citu.)

DĀRZIŅŠ. (Paķer nolikto ābolu un vērīgi to apskata, paliek priecīgs.) Te tu esi…

PRĀTULIŅŠ. Tātad… Nākas konstatēt, ka mamma un tētis ir pazuduši un viņu nav mājās. Vai kāds zin, kur viņi varētu būt?

TELEVĪZIŅŠ. Es dzirdēju, ka ir tāda vieta, kur visi pieaugušie sanāk kopā un kaut ko dara…

GAISMIŅA. Skola!

PRĀTULIŅŠ. Nē… Tā nav skola, bet gan darbs.

TELEVĪZIŅŠ. Tad laižam uz turieni?

PRĀTULIŅŠ. Teorētiski… Laikam tā būs visloģiskākā vieta, kur sākt meklējumus.

DĀRZIŅŠ. Tad, ko mēs te vēl stāvam! Āboli svaigāki nepaliks! (Ātri dodas pa izeju ārā. ČAKLIŅŠ ne vārda neteicis seko DĀRZIŅAM, GAISMIŅA sasit plaukstas un lampiņa atkal spoži iemirdzas un izskrien no istabas.)

TELEVĪZIŅŠ. Jā un nedrīkst nokavēt ikrīta sporta pārraidi, kas sāksies pēc pāris stundām!

PRĀTULIŅŠ. Tev televīzors ir iebūvēts vēderā, līdz ar to faktiski visur vari skatīties savas iecienītākās pārraides.

TELEVĪZIŅŠ. Ak, jā! Pavisam piemirsu! (Pagriežas pret durvīm.) Pagaidiet mani! (Izskrien. PRĀTULIŅŠ seko, aizdomājies. Tieši tad istabā ieskrien NEBĒDIŅŠ.)

NEBĒDIŅŠ. Ahā! Neatradi gan! (Pamana, ka neviena nav, atskaitot SAPNELĪTI, kas turpat guļ uz dīvāna.) Kur visi palikuši?

SAPNELĪTIS. (kaut ko noburšķ.)

NEBĒDIŅŠ. Kā prom? (SAPNELĪTIS noburkšķ.) Meklē mammu un tēti? (SAPNELĪTIS noburkšķ.) Un ko tu te izgūlies? (SAPNELĪTIS noburkšķ.) Ahh… Pareizi… (Izskrien uz citu istabu. Pēc brīža atgriežas, stumj ķerru.) Nu, hopā iekšā, taksis ir klāt! (SAPNELĪTIS noburkšķ.) Nu, tu esi viens… (Piestumj ķerru un ar lielām mokām ieceļ SAPNELĪTI ķerrā.) Bet tagad! Meklēt mammu un tēti! Jīhā! (Ļoti neuzmanīgi, atsitoties pret visām malām un sienām, izstumj ķerru ar visu SAPNELĪTI no istabas – skatuves.)

Šis ieraksts tika publicēts 11-20 lomas, 21.gs., Attiecības starp bērniem, Latviešu lugas, Pasaku lugas, Pilna apjoma, Pārējās, Viencēlieni_ ar birkām , , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s