Kā es braucu 100.izrādi lūkoties

Vakarā, braucot atpakaļ uz Rīgu, mašīna iet lēni – ir sabojājusies kāda detaļa. Un labi, ka tā – lēnāk braucot var izbaudīt Zemgales ainavu vasarā:
saulrietu, kas apspīd labības laukus, pļavas, mežus un lielo lietus mākoni, kas novietojies tieši aiz egļu galotnēm un izskatās kā liels kalns.  Otrs ieguvums- pateicoties tehniskajai ķibelei, esmu papildinājusi savu vārdu krājumu ar tādu latviešu vārdu kā “kardāns”.

Tas ir 22.jūnija vakars un es braucu nevis no Rīgas, bet uz Rīgu. Piederu minoritātēm, kas Līgosvētkus un Jauno gadu nesvin.

Ceļš ved no kāda Daugavas krastā. Tur notika manas lugas “Kā ziemeļmeitas brauca puisi lūkoties” 100.izrāde.

Lugu 11 gadu laikā iestudējuši 44 dažādi kolektīvi- galvenokārt izglītības iestāžu un amatieru teātri. Tā ir mana visvairāk iestudētā luga – sk. sarkanos apzīmējumus šajā kartē:

izrades
Luga piedzima tālajā 2007.gadā, kad esot studenšu korporācijā “Gundega”, gatavojāmies ikgadējajam Studentu un studenšu korporāciju teātra festivālam.
Toreiz luga bija krietni īsāka un ar nosaukumu „Ziemeļmeitas” izpelnījās 2.labākās izrādes titulu žūrijas vērtējumā, izrādē spēlēja arī labāka aktrise žūrijas
un skatītāju vērtējumā. Vēl pēc gada lugu iesniedzu Latvijas Nacionālajā lugu konkursam un ieguvu rosināšanas prēmiju.
Toreiz šō konkursu rīkošanā bija iesaistīts Dainis Grīnvalds, kuru visi tie, kuriem interesēja dramaturģija, varēja satikt kādā namā Vecrīgā, Mākslas literatūras filiālbibliotēkā, kas, kā saprotu, vēlāk tika reorganizēta vai likvidēta (interesanti, kas mājīgajās telpās iekārtojies tagad?). Arī es biju bieža šīs bibliotēka apmeklētāja un labi atceros telpu, kurā bija tikai lugas un lugu katalogs.
D.Grīnvalds man toreiz šajā bibliotēkā noorganizēja tikšanos ar VEF kultūras pils tautas teātra režisoru Rolandu Valdmani. Pateicoties viņam, mana luga par ziemeļmeitām, kas pēc korporāciju teātra festivāla tika izrādīta vēl divās skolās- izauga. VEF teātrī bija vairāk aktrišu nekā lugā lomu. Tā tapa garā lugas versija…
Vēlāk – kad to sāka spēlēt arī citi amatieru teātri un redzēju, ka studenšu lomās mēģina iejusties kundzītes gados, izstrādāju vēl vienu lugas versiju- sižetu atstāju gandrīz tādu pašu,  bet sieviešu personāži kļuva par dažādu profesiju pārstāvēm – mazpilsētas iedzīvotājām.

Tas ir stāsts par pasūtījuma darbiem, to pašā pozītīvākajā nozīmē – kad autors ieklausās iestudētāju vēlmēs. Pasūtītāji ir iedvesmotāji, mūzas. Tā ir tā sajūta, kad saproti- kādam patiešām tavu lugu vajag.  Un nevis tāpēc, lai izpatiktu vai draudzības vārdā, kā tas mēdz notikt profesiono teātru vidē. Bet pavisam nepazīstami cilvēki – izlasa manis rakstīto un atzīst par gana labu esam, lai iestudētu.

Kad bija notikuši jau vairāki desmiti lugas iestudējumu, sāku domāt, kad un kur notiks simtā izrāde? Vai pienāks? Tik daudzās Latvijas vietās taču jau redzēta…
Par simto nezināju līdz pat pēdējam brīdim, jo 2018.gadā lugu iestudēja gan trīs amatieru tēatri, gan kādas skolas kolektīvs.
Tā kā lugu kolektīvi mēdz spēlēt vairāk nekā vienu reizi, bija jāseko līdzi, kur un kad to izrāda, lai saprastu, kura būs simtā. Nav nejaušība, ka lugu mēdz izrādīt tieši pirms vai Līgo vakaros –  lugas galvenais varonis ir Jānis vārdā.  Un arī simtā izrāde notika tieši pirms Jāņiem.

Braucot uz izrādi, bērni mašīnā bija nepacietīgi, un, tā kā pa ceļam lija lietus, meita paziņoja, ka grib varavīksni. Atbildēju, ka nevar tā – uz pasūtījumu. Tomēr pirms izrādes apmeklējot turpat esošo Vīgantes parku, nokāpām lejā pie Daugavas krasta, un no otra krasta- apmēram no manu dzimto Pļaviņu puses- uz mums noraudzījās varavīksne…

rainbow
Staburga Saieta namā izrāde sākās plkst.19.05, līdz ar to – rūjieniešu izrādi Endzeles muižas pagalmā 22.jūnijā var uzskatīt par 99., bet šo par simto. Un labi, ka tā, jo Staburaga (tur , kur tagad “Dieva auss”) vārdu manas ausis jau no bērnības dzirdēja bieži.  Cerams, pienāks diena, kad lugu izrādīs arī Pļaviņās.

Staburagā tā bija pirmizrāde un tajā bija jūtama pirmizrādes gaisotne, aktieri uzraucās, ik pa laikam piemirsa tekstu. Pirmajā rindā sēdēja vietējie bērni, kuri, kaut arī  ne visu saprata, tomēr bija pacietīgi.  Tā kā luga ir komēdija, zālē ne vienu reizi vien atskanēja smiekli, pēc izrādes dažus atzinīgus vārdus teica arī rakstniece Lija Brīdaka.  Visvairāk man, apmeklējot šādas izrādēs, prieks ir par to,  ka savos pamatdarbos un vasaras sezonas lauku darbos tik aizņemtie cilvēki atrod laiku, lai lasītu, domātu un spēlētu.  Lai priecātos.

Foto no izrādes – https://www.facebook.com/astrida.mencendorfa/posts/1795522963847901

Šis ieraksts tika publicēts Bez tēmas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

2 Responses to Kā es braucu 100.izrādi lūkoties

  1. Atpakaļ ziņojums: Lugas “Kā ziemeļmeitas brauca puisi lūkoties” apraksts | Lugas/scenāriji

  2. Atpakaļ ziņojums: Lugas “Kā ziemeļmeitas brauca puisi lūkoties” apraksts – Teksti teātrim

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.