Turpinu lasīt A.Deglava monumentālo darbu “Rīga” un ar divriteni izbraukāt tās vietas, kas tur pieminētas. Tas iespējams, pateicoties tam, ka romāna autors ir vēsturiskos faktos diezgan precīzs.
Par diviem pirmajiem maniem braucieniem var izlasīt šeit un šeit.
Ja kādam interesē, kā ar velo pārbraukt Dienvidu tiltu, tad te būs Mapmyrun links ar manu 3.braucienu. Jāpiebilst, ka tas ietver nelielu līkumu līdz Garlība Merķeļa (neesot Angelas Merkeles radinieks) kapam Ķekavas novadā, un pēc tam – nelielu līkumošanu pa Krasta un Maskavas ielām. Nebiju gaidījusi, ka tik lielu daļu brauciena sanāks braukt pa ērtiem veloceliņiem- Valdlauči, Rāmava ir ļoti draudzīgas vietas velobraucējiem.
Romānā diezgan daudz un plaši stāstīts par Rīgas Latviešu biedrības dibināšanu un aktivitātēm. Ja šobrīd tā ir viena no kultūrvietām, tad toreiz tā bija īsts epicentrs. Viena no būtiskākajām lietām, ko biedrība paveica, bija naudas līdzekļu vākšana, lai 1869.g. uzstādītu kapa pieminekli žurnālistam, rakstniekam Garlībam Merķelim, atzīmējot viņa 100. dzimšanas dienu.
“Ar vārdu sakot, vācu prese nostādīja Latviešu biedrību par vācietības un luterānisma ēdēju, par tādu elementu, kas necienī ne kungus, ne mācītājus. Bet biedrības vadītāji bija veikli politiķi un pierādīja, ka cienī gan kungus un mācītājus, ja tie viņiem ko labu darījuši. Protams, ka tādus viņi atrada tikai vēsturē, piemēram, Garlību Merķeli. Lai pierādītu, ka latviešu tauta ir pateicīga tauta, Latviešu biedrība sarīkoja izbraukumus pie Merķeļa kapa uz Katlakalnu. Pirms notika tikai vienkāršs apciemojums 17. augustā, bet 31. oktobrī tanī pašā gadā latviešu Rīga izbrauca otrreiz turp un uzcēla uz viņa kapa pieminekli. Vienkāršu laukakmeni ar dzelzs krustiņu galā. Izdevumus sedza, izdodot Merķeļa ģīmetnes; kuras pārdeva kādas 25000. Oktobrī, atpakaļ braucot, viesi varēja iegriezties jau jaunā Latviešu biedrības nama apakšējās telpās.”
Katlakalna kapi acīmredzot izvēlēti tāpēc, ka bija vistuvākie kapi Garlība pēdējai dzīvesvietai- Depkina muižai (tagad Rāmavas) muižai.
Inernetā neatrodu norādi, kur tieši šis piemineklis kapos atrodas, tādēļ, pieminoties pie kapiem, esmu gatava izložņāt tos krustu šķērsu… Bet nekā – pieminekli ieraugu uzreiz – pa labi no vārtiem. Priekšpusē Merķeļa kapam vairākas senas, nekoptas kapa kopiņas, ar kapakmeņos padzisušiem uzrakstiem…
Miris Merķelis 1850.g., tā kā- kā jau avotos atrodams, gads uz plāksnes nepareizs.
Tālāk dodos uz Maskavas priekšpilsētu… Ātrums nav svarīgs, mašīnas un ātrvilciens tāpat brauc ātrāk. Svarīgāk, lai ir interesanti…
“Pajūgs tuvojās Jāņa vārtiem. Tur «ūdens skunste», tur Tomsona jaunā kaulu miltu fabrika, tur blakus Cūku dārzam Dombrovska koku placis. Tomsona slaidais skurstenis spļāva melnus dūmus. Diezgan grūti ar šo fabrikas ierīkošanu bija gājis.”
Te velobraucējs var pieļaut diezgan lielu kļūdu, dodoties uz dzelzceļa staciju “Jāņavārti”… Patiesībā jādodas uz pavisam citur, kaut arī netālu…
…uz Maskavas ielu 227 līdzās Dzērvju ielai, kur 19. gs. 70. gados atradusies R. Tomsona kaulu miltu fabrika. 20. gs.sāk. tur jau bijušas vismaz 13 ēkas (direktora un ierēdņu dzīvojamās mājas, 8 ēkas strādnieku dzīvokļiem, stallis, spīķeri). Tagad tur izskatās šādi- diezgan paliela nožogota teritorija, kurā nevar iekļūt.
Lai arī romānā nav minēta, bet tajā laikā turpat netālu bija 1870.g. dibinātā alus darītava “Livonija“, tagad tur drupas- augšpusē joprojām var izlasīt nosaukumu.
Kas domāts ar “ūdens skunsti”? Droši vien 1863.g. celtā “Sūkņu stacija” turpat fabrikai gandrīz pretī, Maskavas ielas otrā pusē? Tagad ēkā ierīkotas pasākumu telpas.
Dombrovska koku placis bijis pie Krīdenera dambja. Simtiem reižu esmu braukusi ar automašīnu pa Krasta ielu, bet vajadzēja notikt šim velobraucienam, lai es pamanītu, ka dambis ir saglabājies, turklāt uz tā ir jauks gājēju celiņš.
Izdodas atrast informāciju, ka Kojusalas grāvja malā esošās ūdens platības tika nomātas koktirgotāju firmai “Jēkabs Dombrovskis”.
Pirmais foto (autors Oskars Emils Šmits) no LNMV. Otrajā foto- tā tur izskatās tagad: dzīvojamās mājas u.c jaunbūves (Dombrovska uzņēmums gan nav bijis uz šī krustojuma, bet nedaudz tālāk- vairāk par to raidījumā “Ielas garumā“). Kojusalas un Grēdu ielas būs jāaizbraukā kādā citā reizē…
Lai arī vairāk biju dzirdējusi par Augustu Dombrovski, izrādās, ievērojami cilvēki bija arī viņa tēvocis Jēkabs Dombrovskis un viņa sieva Katrīna.
“Pēteris jau gan agrāk bija gājis meklēt darbu koku fabrikā, bet atcerējās to visu vēl tikai kā pa sapņiem. Fuhsings turpretim līdz šim no kokiem vēl nekā nezināja un redzēja tādu piekrautu koku placi visā pilnībā vēl tikai pirmo reizi.
Koku stāpeles tik augstu, ka jāatmet labi galva, lai saredzētu līdz augšai, cita trīsdesmit un vairāk pēdu no zemes, ka augstu pārsniedza toreizējās Maskavas Ārrīgas divstāvu koka mājas. Gar stāpeļu malām ieslīpi uz augšu ved platas dēļu laipas. Nosčiki, uz pleciem ar ādas sedulku, ko sauc par padušku jeb bušku: citi steidzas tukšā zemē, citi atkal ar punguļiem uz pleca, t. i., planku vai galdu nastu, kāpj lēniem, apdomīgiem soļiem uz augšu. Stāpeļu stūros tukšie aizslēpjas un aizlaiž garām tos, kas pilnā. Dažā vietā laipa ved pat pāri pa tukšo gaņģi uz otru stāpeli, – tur tīri jāpabrīnās, kā viņiem galva nereibst!“
Gatera ainu apraksts ir gana izvērsts, visu necitēšu. Lasiet paši! Dažas diezgan senas divstāvu koka mājas joprojām atrodas Maskavas ielas malā. Interesanti lasīt par Katrīnas ievērojamo lomu šīs uzņēmuma pārvaldībā. Varētu izvirzīt diezgan traku hipotēzi un teikt, ka viņa bijusi iedvesmas avots romāna “Vējiem līdzi” Skārletai, kas arī bija savās rokās ņēmusi kokzāģētavas pārvaldību. Jā, un tas notika tieši tajā pašā laikā- tikai okeāna otrā pusē. Laikā, kad sievietes it kā pavadījušas laiku tikai pie adīkļa, plīts un bērniem…
Braucot pa Krasta ielas ērto veloceliņu, grūti iedomāties, ka šajā apkaimē agāk bijusi sala, 17. gadsimta Kojusalas muižiņa, sešas zemnieku sētas un vējdzirnavas. Tagad turpat – “Lido” dzirnavas…
Romānā minētais Cūku dārzs tagad ir Kojusalas dārzs.
Daudz kas nokalpo savu laiku un, ja saglabājas līdz mūsdienām, tiek izmantots izklaidei… Sūkņu stacijās un muižiņās tiek rīkoti pasākumi, dambis kļūst par pastaigu vietu, zirgi vairs nav transportlīdzeklis, bet noder izjādēm… Foto ar Rāmavas zirgiem 2023.gada 7.maijā.
1876.g.kartē- tas ir arī romāna darbības laiks – Rīgas daļa, kurai šodien minos cauri ar divriteni, reiz izskatījās šādi…
Mans vecvecvectēs bija plostnieks. Varbūt arī viņš bija uz kāda no tiem plostu simtiem, kas pa Daugavu transportēja kokmateriālus uz Dombrovska zāģētavu?
Turpinājums sekos! Sāku lasīt 2.sējumu, bet1.sējumā vēl ir minētas dažas būtiskas vietas, kuras neesmu ar divriteni izbraukusi…
tekstiteatrim.wordpress.com 